piektdiena, 2011. gada 1. aprīlis

a.


[Paldies tam, kas iepaustoja šo dziesmu. :] Tomēr i-neta vide nav kājām mīdāma. 


Gribas parunāties par to, kas notiek...negribas stāstīt, bet gribas, lai izstāsta. Es sēžu uz grīdas savā istabā, ietinusies segā un blenžu uz sienu. Klausos dziesmas, ripinos un ritinos. 
Bet vakardien, braucot vilcienā un lasot Čehova 'selected stories', zināju, ka nekas nemainīsies, nepārprotiet, tas mani gluži labi apmierināja. Prātā viss smuki sakārtojies par to, kā jābūt, kas jādara, kas ir un kas nav iespējams. Neesmu absolūtās struktūras cienītāja, tāpēc nebiju nedz laimīga, nedz vica versus. Bet 'bet' ir sirdī. 
Ilgi mans līdzsvars neturējās...pavasaris iespēra manai stabilajai psihei un sajutu to sauli, kas šodien nav, to prieku par enerģiju, kas ieplūst līdz ar siltumu un tiek izsvaidīts pa ķermeni līdz ar vēju. Pāri tiltam burtiski pārlidoju. Gaidot draugus apceļoju vecrīgu. Nonākot ogrē vienbalsīgi nolēmām, ka  auksts alus būs tieši laikā. Zēni pakļāva sevi eksperimentam nopērkot ingvera vīnodziņu un bumbierīti, es pieturējos pie klasikas - tērvetes.Tādi nedaudz iereibuši mēs aiztenterējām uz mājām. Un atkal viss atkrita, kur bijis. Sajūta, ka viss ir par ilgu, ka nekas nav tā, kā tam jābūt. 
Prātā palika saruna, kurā man lika saprast, viss, ko es rakstu tiek gaužām pārprasts un damn it. Nē, es te nerakstu, jo man vēljoprojām ir mentālas saistības ar vecām attiecībām. Nē, es te nerakstu, jo man ir mīlas krīze, nē, es nerakstu, jo esmu izmisusi. Lieta ir  - man patīk rakstīt. 
Pat, ja neviens nelasa, pat, ja rakstu nepareizi, pat tad, ja stilistika ir dirsā (piemēram, šī vārda izmantošana). 

Es rakstu, jo gribu to kluso kompāniju, ar ko vienmēr ir labi. Tiem, kas lasa. 


4 komentāri: