trešdiena, 2011. gada 2. marts

Kad satiekas divi meža dīvainīši.

Īsti nesaprotu, kā tās lietas notiek. Kāpēc ar citiem ir viegli, bet ar dažiem ir ellīgi sarežģīti. Viens vienkāršs teikums izvēršas sāpīgā analīzē, viens nokavēts zvans, viens noslēpts smaids. Sliktākais vēl tikai sekos...centieni salabot. Paņemt aiz rokas un izvest no meža. Atļaut nepaskaidrot kāpēc. Uzstāt uz vienu vājumu. 

Pat, ja tev šķiet, ka mēs esam no divām pasaulēm. Tavējā man ir daudz tuvāka par pašas. Pavisam vienkārši, jo tur esi tu. 

Pagaidām viss. 

a.

4 komentāri:

  1. ak, tās svešās noskaņas, kas šad tad saplūst vienā! un par spīti tam - šim ierakstam, manuprāt, pa visiem galiem spraucas ārā (pagaidām vēl vēsas) pavasara saules stari. go!

    AtbildētDzēst
  2. rakstot es nejutos viena, reti sanāk domāt tikai par sevi, dažkārt tie ir cilvēki man apkārt, citreiz sajūtas, kas rodas no vēlēšanās, lai kkas piepilda prātu un sirdi. tie saules stari ir! ... pavasaris. eh (: tik ļoti gribas!

    AtbildētDzēst
  3. "Tavējā man ir daudz tuvāka par pašas. Pavisam vienkārši, jo tur esi tu"

    Kaut kā galīgi iespiedās sirdī.Tik patiesi.Šito man gribās aizņemties.

    AtbildētDzēst
  4. Droši, Sirsniņ! Man tas ir tikai un vienīgi gods :>

    AtbildētDzēst