Tas jau pavisam saprotami...kad lietas nonāk līdz rezultātam, reti kuram rūp risinājums. Lielākoties man ar', bet šoreiz, esot tik satrauktai un nepacietīgai, es nolēmu dalīties. Atbrīvoties no domāšanas un atbrīvoties no sapņiem.
Tur viss šķiet tik pareizi! Kultūra, mūzika, ĒEEEpicentrs. MĀKSLA! CILVĒKI!
Jā jā jā un vēlreiz jā. Es ticu, ka sapņi piepildās. Naivi, bezpalīdzīgi un nolemti.
Visam pa vidu nāk atklāsmes, atklāšanās un vilšanās. Es gribētu, lai neuzzinātu to, kas nācis gaismā un gribētu, lai tas nebūtu noticis, jo es ticu cilvēkiem. Viņi netic paši sev. Es nevēlos tiem atņemt, nevēlos konkurēt ar jūtām, nevēlos sāpināt un man to nevajag! Skumji, ka tieku iepīta emociju manipulācijās.
Es jūs noskriešu maratonā, pārkliegšu korī, cīnīšos līdz galam. Es cīnos līdz galam...pašizaugsmei. Bet es nespiežu sevi mīlēt. Es nemīlu tos citus tā, kā tos mīl 'viņējie', jo tie citi ir mani iedvesmas objekti, draugi un sabiedrotie, ne mērķi, upuri ..awhgrr...sazin kas.
Tikai atklātību. Tīru spēli. Uzvar labākais. Cīnaties par saviem mazajiem un ūberīgajiem sapņiem.
... TAČU...attiecības nav spēle...tur nav uzvaras.
Nesāpināsim sev tuvos un ne tik tuvos. Kopā ir foršāk. (:
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru