No rīta pamodos ar jautājumu sev - uz ko es eju?
Pašlaik sajūta ir kā pēc klupiena - inerce mani 'sviež' uz priekšu un nav nojausmas, kur es attapšos, kas mani atturēs.
Šobrīd noris mana pēdējā RTU sesija. Kas notiks pēc tam, to nezinu pat es. Vai pakļauties inercei vai nokrist jau laicīgi, lai varu sākt jaunu/nebijušu/biedējošu un reizē satraucošu ceļu pretim savām interesē. Vai tomēr turpināt lidot un skatīties, kurp nonākšu, jo pat neesot līdz galam aizrauta, es redzu, cik daudz var darīt, cik daudz var sanākt. Te viss gaužām saprotami, darbs, mērķi, motivācijas un tā tālāk. Daudzi par to deg, bet, kura uguns dod labumu - sasilda, pabaro, izgaismo? Kaislībām tikai retumis netraucē emocijas, darbā tas maķenīt neder. Ar skaidru prātu pretim konkrētiem rādītājiem. Līknes un skaitlīši, grafiki, aplīši, bultiņas. My head is going to explode.
Nejēdzīgi liekas arī tas, ka visu noteikošo nosaka virtuālā saziņa. Es esmu dzīva, es gribu runāt aci pret aci, tikties, paspiest roku, pasmaidīt. Būt. Es gribu tev izstāstīt, kas ir mana motivācija, kas ir mani mērķi, ko es varu un ko pie velna jau daru!
Ir varianti:
nr.1. bakalaurs -> maģistrs -> doktors -> vientulība ar kaķi
nr.2 bakalaurs-> darbs ārzemēs /ne fabrikā/-> bakaulaurs nr.2 -> suns,mašīna un ceļojumi
nr3. bakalaurs -> bakalaurs nr.2 ārzemēs -> darbs -> ...
nr4. bakalauru nesaņemu -> fabrika-> nav pat kaķa
nr.5. bakalaurs-> vasaras darbs Bournemouth pludmalē-> ceļojumi -> aizraujošs rudens /ziema/pavasaris/ vasara darbs ārzemēs - savu vēlmju izzināšana -> rudens - maģistri/bakalaurs -> darbs -> ceļojumi -> alus uz jumta.
Maķenīt žēl. Jo sirds netiek pie runāšanas ... tur augšā - manā galvā! Shēmiņas darbojas ārkārtīgi produktīvi un aši. Tā man teica esot mazai, tā man teica ejot vidusskolā, tā man saka universitātē. Šaubos gan, ka kādam ir ienācis prātā, ka tur noris kariņš, ne strādāšana. Perfekti organizēts pif paf. Kas nu būs.
Starpcitu, The Big Bang Theory. Iesaku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru