Mazais ieraksts.

Atkal pierādās, ka plānošana nekam neder. Tā pa lielam vismaz. Mazajām lietām ir tendence visu sabojāt ar būšanu elastīgām. Nav jau tā, ka mani tas diži uztrauktu, šovasar es dzīvoju pēc svešiem likumiem.

Dažkārt, tomēr atceros, kas notiek TUR. Mājās, kas tagad pavisam tālas, tur ir savi cilvēki, savi stāsti, te tie ir citi – jauni, interesanti un vēl neapgūti. Citādas dzīves, uztveres un kultūras. Bagātais sētnieks Fils, smaidīgais/vientuļais/ klusi pīkstošais boss Džastins, spāņu pāris, kam sirmo mati, bet ik vakara rituāls ir kāša uztīšana un tamlīdzīgi, kas nebūt nav līdzīgi.

Diena pie jūras, ne aiz letes, bet būvējot smilšu pilis, un es rakstu vēstules sen aizmirstiem draugiem, ieslīgstu ‘gribu sakārtot nenokārtoto’ sentimentā. Šķiet, ka viss būs labi, par spīti tam, ja šobrīd mēs sēžam pa pusei uz čemodāniem – kur doties tālāk?

Man ir tā skaistā/vientuļā pludmale vakaros.

Rīta rituāls ar tavu ziņu izlasīšanu nebeidzas.  Žēl, ka atcerējos, ka kaut kur tālu tu tomēr turpini eksistēt. Varbūt tikai manās iedomās, jo tur es bez bailēm varu pazust, zinot, ka ir droši. Nebūs tikšanās, nebūs vilšanās, nebūs ikdienas. Sargā sevi, draugs.

A.